Par bērnu grāmatām Igaunijā un Latvijā sarunājas
Inese Zandere un Pireta Rauda
Inese Zandere: “Man pašlaik šķiet, ka mēs Latvijā ar lielu ņemšanos un pūlēm itin kā esam izcīnījuši bērnu literatūrai lielāku vietu sabiedrībā, lielāku uzmanību un labāku attieksmi, taču pati bērnu literatūra reāli ir sarukusi un mēs šo tukšumu aizpildām ar tulkojumiem. Iespējams, šī iemesla dēļ mums igauņu literatūra ir kļuvusi neparasti svarīga un vajadzīga.”
Pireta Rauda: “Tas, kas patīk man, ir atjautība un humors, fantāzija, dažādi pārsteigumi, kas ir gan Kivirehka prozā, gan Trulla un Tungalas dzejā. Igauņi bieži apgalvo, ka rakstīt dzeju ar atskaņām ir ļoti grūti, jo visas atskaņas ir jau izmantotas, taču Lēlo Tungala spēj atrast tādas atskaņas, ka atliek tikai nobrīnīties. Pašai savu māti droši vien nepiedien slavēt, tomēr arī viņa joprojām ir lieliskā formā. Pagājušogad viņai iznāca ļoti laba grāmata "Burtu sarežģītā dzīve", kas diemžēl nav tulkojama. Tajā katram alfabēta burtam atvēlēta vesela diena, piemēram, burts "k" savā dienā izvēlas būt knupītis, tiek aprakstīts, kā viņš jūtas, u.tml.”
Inese Zandere: “Vai tu piekristu, ja es tagad teiktu, ka īsta igauņu bērnu literatūra ir asprātīga un necenšas bērnus pamācīt, bet vairāk ļaujas kopīgai spēlei?”
Pireta Rauda: “Jā, noteikti. Igauņu bērnu literatūra noteikti nav sentimentāla vai maiga, drīzāk tā ir asa, reizēm pat ar zobiem un arī samērā dinamiska, sižetiska. Vienmēr kaut kam jānotiek. Tādu tekstu, kas nodarbotos tikai ar teikuma vai vārda skaistumu, ir diezgan maz.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru