Viens no ievērojamākajiem latviešu dzejniekiem un spilgtākajiem tautiskā romantisma pārstāvjiem.
Andrejs Pumpurs dzimis 1841. gada 22. septembrī Lieljumpravas pagasta Ķeirānu meža mājā. Beidzis Lielvārdes draudzes skolu (1856). No 1858. gada strādājis par mērnieka palīgu Vidzemē - Rembatē, Taurupē, Katriņā, Ogres muižā, Cirstos, Leimaņos, Piebalgā, Jumurdā. Īpaši nozīmīgs ir Piebalgā pavadītais laiks (1867-1872). Vecpiebalgā bija ļoti rosīga kultūras dzīve, kur A. Pumpurs aktīvi darbojās kopā ar Ati Kronvaldu, Jāni Jurjānu, Andreju Stērsti, brāļiem Kaudzītēm. Šeit tapis vairums A. Pumpura dzejoļu, lielākoties publicētu laikrakstā "Baltijas Vēstnesis". Viesojoties Lielvārdē pie vecākiem, A. Pumpurs sadraudzējās ar skolotāja palīgu Miķeli Krogzemi - Ausekli. Abiem bija kopīga interese par dzeju, folkloru un vēsturi.
Tiesa, Vecpiebalgas periodā viņš dažai labai Piebalgas meitenei esot piedāvājis roku un sirdi, arī Rātminderes jaunkundzei, kas vēlāk kļuva par Kaudzītes Matīsa sievu.
No 1874. līdz 1876. gadam Andrejs Pumpurs Rīgā strādāja R. Tomsona fabrikā, atvēra grāmatu veikalu, darbojās Rīgas Latviešu biedrībā. 1876. gadā aizbrauca uz Maskavu, kur iestājās slāvu brīvprātīgo pulkā, lai piedalītos serbu atbrīvošanās cīņās pret turkiem, bija topogrāfs Donas kazaku pulkā. Taču, kamēr šis pulks nonāca Serbijā, jau bija noslēgts pamiers. 1878. gadā A. Pumpurs beidza Odesas junkurskolu, dienēja Krievijas dienvidos. Savu klejojumu laikā dzejnieks rakstīja maz. 1882. gadā 15.rezerves bataljona sastāvā A. Pumpurs atgriezās Latvijā. 1890. gadā iznāca dzejoļu krājums "Tēvijā un svešumā".
1888. gadā, dzīvodams Tērbatā, Andrejs Pumpurs pabeidza savu eposu "Lāčplēsis".
1901. gadā, pēc atgriešanās no Ķīnas, dzejnieks saslima un 1902. gada 6. jūlijā Rīgā nomira, apbedīts Lielajos kapos. Viņa kapa vietā 1929. gadā uzstādīts K. Zāles veidots piemineklis.
Senajā Lielvārdes muižas klētī Daugavas krastā ar kolhoza "Lāčplēsis" priekšsēdētāja E.Kauliņa atbalstu 1970. gadā tika iekārtots Andreja Pumpura muzejs.
Latvietības A. Pumpura sacerējumos ir vairāk nekā citos tā laika dzejnieku darbos, katrs viņa poēzijas vai prozas darbs bijis ar skaidru nacionālpatriotisku mērķi rakstīts - viņš rakstījis romantiskus dzejoļus nacionālās pašapziņas celšanai, kuros atainots senatnes un dzimtās zemes skaistums, satīriskos dzejoļos vērsies pret pašlabuma meklētājiem (1870. gadā sarakstītajā dzejolī "Ļurbu valsts"), nereti Pumpurs pievērsies arī mīlestības tematikai. Dzejā viņš daudz izmantojis tautasdziesmu un mitoloģijas tēlus. 1867. gadā kādās kāzās sacerētā dziesmiņa "Stāsti manim, Daugaviņa" pāris gadu laikā kļuva plaši pazīstama visā Vidzemē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru