"Nevienam nav paveicies vairāk kā tam, kurš tic savai veiksmei."
(Vācu sakāmvārds)
Spēļu kārtis parasti ir no papīra vai plānas plastmasas darinātu taisnstūrveida priekšmetu komplekts ar noteiktu zīmējumu, kas norāda katras vienības vērtību vai nozīmi. Kārtis parasti izmanto kāršu spēlēs, taču tās lieto arī kāršu trikiem, zīlēšanai, azartspēlēm un kolekcionēšanai. Kāršu komplektu sauc par kavu. Kāršu komplektā visbiežāk ir 52, 54, vai 36 kārtis.
Jau m.ē. 8. gadsimtā Ķīnā, Tanu impērijā ļaudis aizrāvās ar kāršu spēli, šim nolūkam izmantojot valsts kases drukātās banknošu asignācijas. Uz banknotēm atveidotie imperatoru, prinču, to sievu, provinču gubernatoru portreti noteica arī asignācijas vietu spēļu kāršu hierarhijā.
Eiropā spēļu kārtis ieveda musulmaņi, kuri 10. gadsimtā bija iekarojuši Pireneju pussalu un Sicīliju. Franči bija pirmie, kas izveidoja tādu kāršu noformējumu, kāds tas ir saglabājies līdz mūsdienām, – ar pīķi, kreici, kāravu un ercenu.
Spēļu kārtis zīmējuši daudzi slaveni mākslinieki, un bieži vien tās no mākslas viedokļa bijušas īsti miniatūru šedevri.
Mana spēļu kāršu kolekcionēšana ir nejauša, jo nez kāpēc pazuda vai nu kava, vai arī kāda kārts. Tā tika iegādāta nākamā kava, kas visbeidzot pārvērtās par hobiju, kurā iesaistījās arī vecāki, papildinot ar pirkumiem ceļojumos pa Eiropu. Manuprāt, visvērtīgākā ir nupat iegādātā kava ar Harija Potera filmas varoņiem un notikumiem. Ko var darīt ar spēļu kārtīm? Protams, spēlēt, zīlēt, likt pasjansus; galu galā tas viss trenē atmiņu un prasmi skaitļot, lai spēlē veiktos.
Izrādās, daudzviet pasaulē šajā datumā kāršu spēlēm tiek atvēlēta īpaša diena – 28. decembris.
Kā svinēt šo dienu? Protams, kopā ar draugiem uzspēlēt kādu kāršu spēli. Un mūsu gadījumā varam atturēties no bridža vai pokera, bet pievērsties latvju mentalitātei daudz tuvākām spēlēm – savākties vismaz trijatā (protams, vienas mājsaimniecības ietvaros) un uzspēlēt latviešu nacionālo spēli zolīti, vai ari ņemt pulkā mazākos un uzspēlēt cūkas jeb durakus.
Interneta materiālos un savā pieredzē dalījās Ilga Slesare,
ilggadējā Bērnu literatūras nodaļas lasītāja
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru