Jāņu vainags ir raksturīgākais un zināmākais vasaras
saulgriežu elements. Vīrieši galvā liek ozolu vainagu, bet sievietes -
ziedu. Meitām vainagā jāpin puķes un ziedošas zāles, puišiem – asas,
rupjas un dzēlīgas zāles, bet veciem ļaudīm – papardes un vībotnes, kuras no seniem
laikiem tiek uzskatītas par burvju zālēm. Kā pastāstīja Sarmīte Kromāne,
katrai Jāņu zālei ir sava nozīme un vērtība, ko iepinam vainagā, turklāt
vislabākās esot tieši Līgo dienā saplūktās.
Jāņu dienā ziedus plūc pēc sirds patikas - jo vairāk
puķu vainagā, jo greznāks, bagātāks un krāšņāks tas ir. Vainags jāpin apļa
formā. Šis nebeidzamais mūžības simbols ir viens no svarīgākajiem elementiem
ikviena dzīvē. Jāņos aplī pin ne vien vainagus, bet arī apstaigā laukus un
sētas, sien apaļus sierus, kā arī pavada un sagaida sauli – auglības simbolu,
kas arī ir apļa formā.
Puķes jāliek jaukti tādēļ, lai simboliski attēlotu
dzīvē notiekošo, rindojot notikumus citu aiz cita. Šāda ziedu harmonija
vērojama arī pļavās, kur katrs no tiem atradis savu īsto vietu, nešķirodami
sevi pēc krāsām, sugām un diženuma. Vainags atgādina to, cik katra diena un
notikums ir dažāds. Tas simbolizē garīgo bagātību un sajūtas, kas mājo ikkatrā
tā pinējā.
Ieklausoties Sarmītes padomos, iemācījāmies pīt īpašo
Jāņu vainadziņu un, pļavu puķes skaisti sakārtojot, veidot Jāņuzāļu pušķus.
Paldies Sarmītei par atsaucību, jauko stāstījumu un
iespēju apgūt jaunas iemaņas.