Latvijā netrūkst skaistu, nostāstiem apvītu vietu, kas apbur ar savu senatnīgumu un glabā senas vēstures liecības un leģendas. Ekskursija pa pilsētu - Alūksnes pils, Tempļa kalns, Glika ozoli, muzikālais tilts, elegantā Stāmerienas pils, Sv.Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca Stāmerienas ezera krastā.
Apmeklējām privātu, ģimenes veidotu interaktīvo muzeju, kas darbojas arī kā dabas izpētes un vides informācijas centrs. Līdz ar citiem eksponātiem, muzejā aplūkojām vienu no lielākajām fluorescento minerālu kolekcijām Eiropā. Liels bija pārsteigums un apbrīna, kad ekspozīcijā izvietotie dažādu krāsu minerāli neredzamajos ultravioletajos staros iemirdzējās visās varavīksnes krāsās.
Ieklausījāmies gides Ineses stāstos par baronu Otto Hermani fon Fītinghofu, par viņa ieguldījumu Alūksnes muižas parka izveidē. Parks robežojas ar Alūksnes ezeru, kas pēc virsmas platības ir vienpadsmitais lielākais ezers Latvijā un tam ir 4 salas – Pilssala, Garā sala, Cepurītes sala, Mazā sala. Tajā ir reģistrētas 12 sugu zivis. Pār ezeru pavērās fantastisks skats uz Tempļa kalna pussalu ar Rotondu un Saules tiltu.
Nākamais pieturas punkts Stāmerienas pils un Stāmerienas Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca.
Pils celta 1830. gados, taču 1905.gada revolūcijai sākoties, Stāmeriena bija nozīmīgs nemiernieku centrs, un šo cīņu laikā revolucionāri pili nodedzināja. Tā tika atjaunota 1908.gadā, iegūstot jaunu izskatu – pārbūvēšanas darbu rezultātā, pils ieguva neoklasicisma un jūgendstila iezīmes. 1930. gados Stāmerienas pilī dzīvojis pasaulslavenais itāļu rakstnieks, romāna“ Gepards” autors Džuzepe Tomazi di Lampeduza, kas bija precējies ar baronesi Aleksandru fon Volfu. Par Stāmerienas pils pēdējo īpašnieku kļuva Aleksandras fon Volfas pirmais vīrs barons Andrejs Pilars fon Pilhau. 1930. gadu beigās īpašnieki bija spiesti pamest dzimteni, 2. pasaules kara laikā ēka tika izmantota armijas vajadzībām, no 1945. līdz 1965. gadam ēkā atradās lauksaimniecības tehnikums, vēlāk – padomju saimniecības “Stāmeriena” kantoris un ciema padomes izpildkomiteja. Kopš 2015.gada pils pieejama apmeklētājiem. Stāmerienas pili ieskauj gan ainavu stila parks, gan ezeri: no rietumiem – Stāmerienas, no ziemeļrietumiem – Pogas. Abus ezerus savieno kanāls, kas tek cauri pils parkam. Parka lepnums ir Mīlestības ozoli, par kuriem izveidojusies leģenda: pils dārznieks iemīlējies barona meitā, bet meita bija apsolīta citam baronam. Meitas kāzu dienā dārznieks iestādījis divus ozolus un savijis tos kopā. Tie turpina augt vēl šobaltdien.
Stāmerienas Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīcas pamatu likšana notika 1902.gada 29.jūnijā, bet tās celtniecību pabeidza un iesvētīšanas svinības rīkoja 1904.gada 6.jūnijā. Šajā pašā gadā nojaukta vecās baznīcas ēka. Baznīca celta, jo tajā laikā, daļa no pagasta iedzīvotājiem bija pareizticīgie, kā arī Stāmerienas muižas īpašnieks Johans Gotlībs Eduards fon Volfs bija precējies ar krievieti Sofiju Potjomkinu. Kalnu kristāli, kas, saules apspīdēti, mirdz baznīcas torņu krustos, ir baronu Borisa un Paula Volfu dāvana. Pašreiz baznīca ir atjaunota tās agrākajā spožumā.
Lai gan laiks bija lietains, diena izvērtās piedzīvojumiem un jauniem iespaidiem bagāta.
