Saskaņā ar senām latviešu tradīcijām šodien, 29.septembrī tiek svinēta Miķeļdiena. Senajā laika skaitīšanas sistēmā Miķeļi iezīmē rudens saulgriežus, kad dilstošā saule nonākusi pusloka viduspunktā un diena un nakts ir atkal vienādā garumā. Ziemeļu puslodē pēc Miķeļiem saule mazāk apspīd zemi, dienas kļūst īsākas un naktis garākas. Miķeļi ieskandina ziemas laiku.
Miķeļdienas ticējumi
Miķeļdienas
rīta nevajagot kult, jo peles klausoties un uz turieni, kur dzird
kuļam, ziemā aizejot dzīvot.
Miķeļdienas rītā vajagot ar
maizes klaipu izstaigāt visus kaktus, jo tad visas peles un žurkas
aizejot prom no mājām.
Ja Miķeļos līst, būšot silta
ziema.
Ja Miķeļos pūš ziemeļvējš, būšot auksta un dziļa
ziema, bet, ja pūš dienvidvējš, būšot silta ziema bez dziļa
sniega.
Ja koku lapas nobirst pirms Miķeļiem, būšot agrs un
silts pavasaris.
Ja koku lapas nobirst pēc Miķeļiem, pavasarī
ilgi turēšoties sniegs.
Ja Miķeļu diena un nakts ir
miglaina, tad būšot laba vasara, bet, ja diena un nakts ir sausa un
auksta, būšot slikta vasara.
Miķeļdienā no meža vai svešām
mājām neko nedrīkstot nest mājās, jo tad mājās nākot grauzēji
un kukaiņi, un saēdot labību, drēbes un citas lietas.
Ja
Miķeļdienā no meža pārnes skujas, tad mājās nākot čūskas.
Ja
Miķeļos vērpj, aitas neizdodoties labas.
Ja Miķeļos tiek
noņemti kāposti, tie ir cieti vai sūri.
Ja Miķeļos ozoliem
vēl ir zīles, būšot dziļi Ziemassvētki.
Lai bagātīgi un ražīgi rudens saulgrieži!